Atrast mājokli par saprātīgu cenu Eiropā kļūst arvien grūtāk, un 2025. gads šo tendenci tikai nostiprināja. Vidēji Eiropas Savienības mājsaimniecības mājokļa uzturēšanai tērē piekto daļu savu ienākumu, taču vairākās valstīs šis slogs ir krietni smagāks.
Īres cenas turpina kāpt, jo pieprasījums pēc dzīvojamās platības aug ievērojami straujāk nekā piedāvājums. Kamēr dažviet pieaugums ir mērens, citur, piemēram, Turcijā, situācija ir kļuvusi nekontrolējama, cenām burtiski uzšaujoties debesīs.
Kāpēc īres cenas aug tik strauji?
Galvenais iemesls cenu kāpumam ir pavisam vienkāršs – cilvēku, kuriem vajag mājokli, ir vairāk nekā pašu dzīvokļu. Tā kā hipotekāro kredītu likmes joprojām saglabājas salīdzinoši augstas, daudzi potenciālie pircēji, īpaši tie, kuri plānoja iegādāties savu pirmo mājokli, izvēlas palikt īres tirgū. Tas rada papildu spiedienu uz jau tā ierobežoto piedāvājumu.
Eksperti norāda, ka arī namīpašnieki saskaras ar grūtībām. Nodokļu izmaiņas un jaunas prasības energoefektivitātei sadārdzina mājokļu uzturēšanu. Lai segtu šīs izmaksas, izīrētāji ceļ cenas saviem īrniekiem. Pat mēģinājumi ierobežot īstermiņa īres, piemēram, “Airbnb” tipa dzīvokļus, nav devuši pietiekamu atspaidu, lai tirgus stabilizētos.
Lielākie cenu kāpumi Eiropas Savienībā
Eiropas Savienības ietvaros situācija ir ļoti atšķirīga. Vislielāko lēcienu piedzīvojusi Horvātija, kur īres cenas gada laikā pieaugušas par vairāk nekā 17%. Arī Grieķijā, Ungārijā, Bulgārijā un Rumānijā pieaugums ir bijis visai sāpīgs, pārsniedzot 8 vai pat 10 procentus.
Arī Baltijas valstīs situācija nav vienkārša. Latvijā un Lietuvā īres maksas pieaugušas par vairāk nekā 5%. Tas skaidrojams ar to, ka šajos reģionos tirgus ir mazāk regulēts, un jebkuras izmaiņas piedāvājumā vai pieprasījumā uzreiz atspoguļojas cenā. Turpretim Somija ir patīkams izņēmums – tur īres cenas pakāpušās vien par vienu procentu, kas ir zemākais rādītājs visā blokā.
Lielās ekonomikas un to stabilitāte
Interesanti, ka trīs no Eiropas lielākajām ekonomikām – Vācija, Francija un Spānija – ir spējušas noturēt īres cenu pieaugumu zem vidējā ES līmeņa. Vācijā kāpums bija tikai aptuveni 2%, savukārt Francijā un Spānijā tas nepārsniedza 2,5%. No lielajiem tirgiem vienīgi Itālijā cenas auga nedaudz straujāk, sasniedzot gandrīz 4%.
Šāda stabilitāte bieži vien ir saistīta ar stingrāku valsts regulējumu un īres cenu griestiem, kas neļauj tām strauji celties gada griezumā. Tāpat šajās valstīs ir attīstītākas tradīcijas ilgtermiņa īres līgumiem, kas pasargā īrniekus no pēkšņiem cenu lēcieniem.
Skatoties uz visu Eiropu un tās kaimiņvalstīm, Turcija ir absolūts izņēmums. Tur īres maksa gada laikā vidēji pieaugusi par neticamiem 78%. Tas ir saistīts ar milzīgo inflāciju un valsts valūtas vērtības krišanos. Cilvēki Turcijā vienkārši vairs nevar atļauties nopirkt mājokļus, tāpēc visi cenšas īrēt, kas dzen cenas vēl augstāk.
Paradoksāli, bet valdības mēģinājumi palīdzēt īrniekiem ir devuši pretēju efektu. Tika noteikti griesti, cik drīkst celt īres maksu esošajiem īrniekiem, taču tas pamudināja namīpašniekus noteikt astronomiskas cenas jauniem īres līgumiem, lai kompensētu zaudējumus. Rezultātā mājoklis ir kļuvis par vienu no galvenajiem veidiem, kā vietējie iedzīvotāji mēģina glābt savu naudu no inflācijas, pērkot nekustamos īpašumus un izīrējot tos par maksimāli iespējamo cenu.
Tendences Austrumeiropā un Balkānos
Kopumā īres cenas daudz straujāk aug Austrumeiropā un Balkānu reģionā, salīdzinot ar Rietumeiropu. Melnkalne un Horvātija ir kļuvušas par ļoti populāriem galamērķiem gan īstermiņa tūristiem, gan cilvēkiem, kuri tur pārceļas uz dzīvi ilgtermiņā. Tas padara šos tirgus pievilcīgus investoriem, bet vietējiem iedzīvotājiem kļūst arvien grūtāk atrast dzīvesvietu par pieņemamu cenu.
Kamēr algas daudzās valstīs aug lēnāk nekā mājokļa izmaksas, šī plaisa starp ienākumiem un izdevumiem turpina palielināties. Līdzsvars starp piedāvājumu un pieprasījumu pagaidām nav saskatāms, tāpēc prognozes liecina, ka spiediens uz īres tirgu tuvākajā laikā nesamazināsies.
